Land Art – lendārts, zemes māksla – jēdziens radies 20. gadsimta 60.gados ASV. Pirmo lendārtistu aktivitātes ir saistītas ar protestu pret pārlieku lielo mākslas komercializēšanos un nosodošo attieksmi pret cilvēku tieksmi pārtērēt resursus, pakāpeniski iznīcinot savu mājvietu – Zemi. Lendārtisti iziet no galerijām un muzejiem, parādot radošo izpausmju plašumu un iespēju daudzveidību, jo par dabā radītu darbu līdzautoru kļūst pati daba: mākslinieks vēro dabu, ainavas specifiku un piedalās kopradīšanas aktā, piemēram, radot darbu, kura eksponēšanā nozīme ir vējam, novietojumam konkrētā debess pusē, laikam, kad sākas paisums vai bēgums utml.
Lendārta mākslas darbi tiek radīti dabā (nevis studijā un pēc tam iznesti ārā un eksponēti), izmantojot un pārveidojot pašu vidi un pielietojot dabas materiālus – koku, ūdeni, akmeņus, zemi, smiltis, gliemežvākus, ziedus, lapas, čiekurus u.c. Darbi var būt ļoti iespaidīga izmēra un saglabāties ilgi, pilnībā izmainot izvēlētās vietas ainavu, piemēram Roberta Smitsona (Robert Smithson) Spirāles mols
vai Voltera De Marijas (Walter Joseph De Maria) Zibens lauks, bet var būt arī mazu formu darbi, kas kļūst par organisku dabas ainavas sastāvdaļu, kādu laiku saglabājas, bet tad – iestrādājas zemē, pazūd mežā vai aizskalojas upē.
Viens no pašlaik pasaulē zināmākajiem zemes māksliniekiem Endijs Goldsvortijs (Andy Goldsworthy) ļoti minimāli iejaucas dabas ainavā – nepārveido to ar tehnikas vai darba rīku palīdzību – darbi tiek radīti tikai ar rokām no tiem materiāliem, kas sastopami uz vietas, piemēram, no zariem, ziediem, lāstekām – materiāls tiek paņemts no dabas un atdots dabai atpakaļ caur mākslinieka izveidotu formu. Radīšana dabā kļūst par sava veida meditāciju, sevis un dabas nedalāmības aptveršanu – nevis protestēt pret kādu citu nepareizo rīcību attiecībā pret dabu, bet gan ar visu savu būtību parādīt, kā sadzīvot, izprast, mijiedarboties ar dabu.
